Skarbā brīnumzeme

Salātlapiņ, salātlapiņ, nolaid lejā savus matiņus…

Vakardien bijām ar bf ForumCinemas uz Disneja jaunāko princešstāstu “Sapinušies” (“Tangled”). Multiplikācijas filma ļoti patika, latviešu tulkojums, 3D vai skaļi popkorna grauzēji – netraucēja. Par spīti Z-Dienām 2. auditorija bija praktiski tukša…

 Man ļoti stāsts patika. Pie tam tāpat kā citur internetos lasāmajās atsauksmēs, arī man šķiet, ka Salātlapiņa ir pārsitusi savu priekšteci - princesi Vardi. Šajā multiplikācijas filmā viss bija kā vajag - gaiša noskaņa, ne pārspīlēti briesmīgi ļaundari (murgi pēc filmas noskatīšanās nerādīsies), interesanti pavērsieni, ļoti baudāma vizualizācija un jauki tēli.

Runājot par multfilmas grafisko pusi – šī ir pirmā Disneja CGI (ar datoru zīmēta) filma, kurai ir saglabāta ar roku zīmētas animācijas ilūzija. Dažbrīd gan bija manāms, ka animācija veidota digitāli (man acīs iekrita moments, kad abi galvenie varoņi izlīda no ūdens), bet citādi tā bija ļoti dabiska un mīlīga. Kā stāsta filmas mākslinieciskais direktors Glens Kīns, tad  filmiņas māksliniecisko pusi iedvesmoja franču mākslinieka Žana Honorē Fragonarda glezna “The Swing” un, lai šo noskaņu panāktu tika veidoti jauni rīki un risinājumi, jo nekā tāda vienkārši filmas veidošanas uzsākšanas laikā vēl pasaulē nebija.

Latviskais tulkojums filmai bija jauks, tomēr jāpiemin nianse ar princeses vārdu – Latvijā princese ar garajiem matiem pazīstama kā Salātlapiņa, jo Latvijā izplatīta pasakas versija, kur karaliene, lai ieņemtu bērniņu, ēd salātus un piedzimušo meitu nosauc ļoti oriģinālā kārtā par Salātlapiņu. Angliski runājošā pasaulē izplatītāks pasakas variants ir par princesi Rapunzeli – rapunzeles ir puķītes - zilie zvaniņi.

Filmā bija izmantota šī pasakas versija, bet latviskā tulkojumā princesi tāpat dēvēja par Salātlapiņu, lai gan tam nebija absolūti nekāda pamatojuma - kāpēc latviešu tulkotāji bija izvēlējušies Rapunzeli latviskot, man nekļuva skaidrs, būtu saukuši vismaz par princesi Ziediņu (dažviet “Ziediņš” parādījās kā princeses iesauka).

Un vismaz divās vietās filmā bija redzams, ka angļu versijā ir kāds joks, kas nebija īsti pārnesies uz latvisko tulkojumu (kad Flints zaga kroni un kad ļaundaru dziesmas laikā vienam no viņiem blakus uz grīdas bija ar krītu uzvilkts cilvēka siluets).

Ironiski, ka šī ir pirmā Disneja princešfilma, kas saņēmusi reitingu PG (bērniem ieteicams skatīties kopā ar vecākiem), nevis G (bērni var mierīgi vieni paši skatīties), kā visas pārējās. Ironiski, jo “Princesē Vardē” mana lielākā problēma bija tieši ar ļoti ļoti ļauniem, negatīviem tēliem un pabriesmīgiem notikumiem un šeit es to briesmīgumu jutu daudz samērīgākās devās. Imdb var palasīt vairāk, kas tad bija tas, kas filmiņai to reitingu paaugustināja.

Filmu ļoti iesaku, patika! Zem pārtraukuma fanmāksla un spoilerpārdomas. :)

Un kaudzīte ar attēliem ir šeit.

Spoileris: Viena lieta, kas man šķita jocīga beigās, bija tā, ka princeses spēja dziedēt no matiem un dziedāšanas pārgāja uz asarām. Nu, come on, Disney! Iedomājieties Rapunzeles tālāko dzīvi! Tur takš jāraud iedomājoties vien! :D It bugs me: ja filmas sākumā labas lietas notiek no viņas pozitīvām emocijām, tad beigās labas lietas notiek no viņas negatīvām emocijām. Un, ja cilvēkam ir spējas darīt labas lietas tad, kad viņš jūtas slikti (vai, kad viņam pie deguna piebāzts sīpols)… Come on, Disney! Būtu tās ārstējošās spējas ielikuši pieskārienā vai skūpstā, vai davienalga kur, bet nu tādā pozitīvā momentā! :D Kam mums mūžam raudoša princese?! Visi dzīvoja laimīgi mūžīgi mūžos, izņemot princesi, kuru mūždien kāds centās saraudināt. Labi, ka viņai bija panna, ar ko atkauties no raudinātājiem…